Vakars zemi siltā krēslā auž,
Spožas zvaigznes debess velvē sprauž.
Šonakt aizmigt aizliegdamas man,
Juglas gravā lakstīgalas skan.
Lakstīgalu saldās balsis plūst,
Paceļas pret zvaigznēm, zemē kūst.
Tas, kas sirdī snaudis, pušu plīst,
Karstās asarās uz āru līst..
Pēc katras nakts nāk rīta ausma,
Man sirdī mostas klusa jausma.
Šai pasaulē tu kaut kur esi,
Man pirmo mīlestību nesi.
Es apskaut gribu zemes telpu,
To apmīļot ar savu elpu.
Šai maija naktī dziļi iegrimt,
Kā mazs bērns pie mātes krūtīm rimt.
Ak, šī trakā lakstīgalu nakts,
Smaidošs mēness klusi stāv uz vakts,
Sirds kā neprātā tik strauji sit,
Šalcot asinis caur dzīslām rit.
