SIEVIETES BŪTĪBA
Mulst vīrieša prāts –
nāk viņas:
papēdīši uz parketa klaudz,
iet cēliem, sīkiem solīšiem,
rotu, tērpu tik daudz –
pilns kā pludmales olīšiem.
Čaukst zīds tērpu krokās,
auskari, sprādzes,
gredzeni rokās.
Uz daiļā kakla spožas
krelles mirdz.
Mulst vīriem prāts
un sirds.
Krelles, krellītes...
Katra pērlīte no dienu skrējiena,
no dzīvītes.
Tāda ir sievietei
būtība dota:
ir un paliek viņa
vīrieša dzīves rota.
Bet skan viņas doma :
būt skaistai –
tā man pašai laba oma.
