Ja domā, ka es tevi vilšu,
Tad paņem trīs saujiņas smilšu
Un uzber, kur cerības glabā,
Ja netici man, mana labā.
Un sārtvaidze – cerība nobāl,
Un izdveš tā jau kuro reizi:
„Kāpēc kaut kam dievišķam jāmirst,
Ja cilvēkam nogājis greizi?”
Ņem, glabā un nomazgā rokas,
Lai tukšums uz brīdi top tīrāks.
Ir beigušās cerību mokas,
Un izgaros atmiņu vīraks.
Pirms cilvēka cerība nemirst,
To labi jau zini tu pati.
Un cerība ir kaut kas saldāks
Par cukuru, cukura vati.
Un liktens mums nolikts un strādīgs –
Priekš cilvēkiem cerības pelna.
Un cerība vienmēr ir balta,
Tik dzīve ir balta vai melna.
