mūsu tautas lielum lielā daļa
nošķirta no dzīves zaļā zara
protams neelpo un nesmaržo
taču nav ne muļķīga ne akla
šobrīd būdama vien trekna ēsma
reiz tā sprūdīs savu kungu kaklā
mazo cilvēk tu klumzā bez jēgas
kamēr biezie rauš naudu un neprāto
vai tie tālu no rijīga verga
un ko nozīmē dvēseles lepra
mazo cilvēk šai mazajā valstī
drīz vairs nebūs ko nozagt un plēst
ai sūri ikdienišķais pīlādzīt
nu kā tu proti mīlā dzīt
vien rūgtu rožu kupenas
bet veldzi tās kā upe nes
lūk ogas
skaļi putnu bari savāc
bite iedzēla zēnam
kurš gribēja to noglāstīt
tā nabaga bite
nedrīkst mirt...
cik sāpīga glāsta cena
pa dvēseles maciņu sit...
putni ozolu galotnes notur
lai milzeņi debesīs neaizlidotu
pirksti pirkstos – nagi nagos
Dievs tos svētī – laimīgākos
reiz ozoli ozoli lidos
Dvēseles kā bites, bites medus gaidās.
Dzīves laukā virši? Tās uz viršiem laidās!
Neba visu mūžu sula salda sūkta.
Dzīve labāk dzīvojas, ja tā drusku rūgta.
Ja domā, ka es tevi vilšu,
Tad paņem trīs saujiņas smilšu
Un uzber, kur cerības glabā,
Ja netici man, mana labā.
Un sārtvaidze – cerība nobāl,
Un izdveš tā jau kuro reizi:
Jūrā ziemelis pūš,
Vilnis pēc viļņa nāk.
Cilvēkiem – katram mūžs
Viļņojas savādāk.
Kaijas ziemelī kliedz.
Vai gan ilgas tās nes?
Latvijā ir dzīve dārga,
Tautai iztikšana vārga –
Vēlēšanas katru gadu,
Piedzīvosim mēs vēl badu.
Mūsu zemē tāda „šana” –
Nav mums laba dzīvošana,
Pilnais mēness ziepes taisa,
Varas vīriem galvas maisa –
Jaunā vara sāk jau plīst,
Tādas nevalodas klīst.
Nez’, kāda valdība mums būs,
Un no kā to atkal šūs,
Komentāri (0)