Domāju , es burvis
Domāju, vienmēr, lai kur es ietu
Atvērsies man durvis it visas
Likās, pasaule tik trausla un mīļa
Vien vajag, lai es tai uzsmaidītu
Vien vajag, lai es tai uzsmaidītu
Un uzburtos zeme ar saulainu krastu
Kur mani saprastu un nepārprastu
Tur zeltainas takas uz mājām, kur gaida
Mīlā pukstoša sirds. Gaida un neatraida
Tik domu straujums sapni aizbaidīja
Kaut pāri bija uzcelts varavīksnes tilts
Bet varbūt pārlieku pārliecināts biju
Domāju – mums vienam bez otra
Sirdis mīlošas pukstēt stās
Sirdis mīlošas pukstēt stās. Sirdis
Vienu bez otras sūrstošas brūces klās
Sirdis mīlošas viena otru neatstās
Bet varbūt biju pārliecināts
Vien vajag, lai es uzsmaidītu
Piedod man, grēcīgajam
Piedod, ka manī ticības bija par daudz
Piedod, ka apšaubīju
es mīlestību tavu
Piedod par asarām,
par nevērību, par augstprātību
kas daudziem lika ciest
Kad vakaros noliecies
Pār katru bērnu gultiņā
Maigi glāstot tam vaigu
Stāsti, ka vieglāk būs rīt
Man ir viegli, to redzot
Tagad manā sirdī tev vieta
Mana gaismas ziedošā pilsēta
Mīlestībā pieņems ikvienu
Kas nāks savu sapni piepildīt
30/12/2012
Mančestera, ZR Anglija
