Kad dzidrajās debesīs žēli
aizskanēs pēdējais dzērvju kāsis,
lietus stīgas trīsēs rudeņa vējos,
es darīšu to, ko tik ilgi vēlējos:
atvēršu sevi un dāsni došu visiem,
kuru dvēseles alks un prasīs.
Tāpēc lūdzos, Debesu Tēvs,
pildi ik rindu manā dzejā,
lai tukšus vārdus
nesēju vējā!
