Liktenis ja tevi sitis
Un tu dziļā bedrē kritis,
Tad ilgi tumsā nepaliec,
Bet saņemies un ārā tiec.
Ir apburts loks ap mani slēgts,
No kura neprotu es bēgt,
Tas manu gribu važās kaļ
Un Dvēselīti grūtu dar’.
Tepat uz vietas un tūlīt
No bedres gribētos man līst,
Bet bumbas tikai krīt un krīt,
Kā miets es tieku zemē dzīts.
Ja vēlēs Dievs, tad likten’s dos –
Pat sētas miets spēs salapot,
Tas cietā zemē saknes vīs,
Bet atvases uz augšu dzīs.
Kamēr es tepat vēl esmu,
Cerību sev sirdī nesu –
Tā mani nekad nepievils,
Uz rītdienu tā būs kā tilts.
