tevi sastopot domās
alkšņu puduri atveras
pat visnecilākajā ziedā
spīd tavas acu zvaigznes
un kamenes dūcina
savu mīļāko dziesmu
tava nemīlestība uzsmaida
maniem rītiem bez tevis
un mūžība paņem aiz rokas
ik reizi kad asteres zied
viss vēl tepat
kaut rudens jau birdina matos
savas baltākās salnas
tevi sastopu domās
un mūsu ceļi kā murrājošs kaķis
vēl arvien dus uz manas delnas
Ramona Frišmane
26.08.2011.
